-Cik ilgi tu tur nosēdēji?
-Astoņus gadus.
-Tas bija grūti?
-Ak mūžš! Katorga!
-Un par ko tu sēdēji?
-Par to,ka vēljos pusdienot dārgos restorānos, ēst izmeklētu
ēdienu, dzīvot lielā, labiekārtotā dzīvoklī…
-Un tagad?
-Par tādu cenu-nē.
-Un ko tu tagad darīsi?
-Strādāsu. Mans dievs, esmu taču DZIMIS dārznieks! Audzēšu
puķes… Zemes smarža… Tas ir kautkas tāds…, -viņš teica un aizvēra aiz sevis durvis uz kurām bija rakstīts “direktors.”